Pirmā kalnu ultra

Tas nu ir noticis pēc nepilna mēneša jādodas uz kalniem paskriet kādu gabaliņu. Paldies Dacei Veipai, kas vienkāršā veidā ir nedefinējusi manā vietā, kāpēc es to daru. Daudz ir sanācis par to domāt, bet šo gaisīgo domu tā arī nav izdevies ietērpt vārdos:

…. Šķiet sēžu tur veselu mūžību. Es nespēju celties augšā un turpināt. Vienkārši nespēju. Es jau esmu pievarējusi vairāk augstuma metru nekā jebkad savā dzīvē. Šeit ir mana spēju robeža. Man jāizstājas. Attaisnojumu ir vairāk kā pietiekoši. Jebkurš mani sapratīs un pat atbalstīs. Man nebūs kauns skatīties acīs tiem, kuri palikuši mājās un seko manām gaitām. Ja es jebkad esmu teikusi, ka man ir grūti – muļķības – man nekad dzīvē vēl nav bijis grūti. Tagad man ir grūti. Grūtāk kā jebkad, goda vārds. Tomēr ir viens āķis. Es nespēšu skatīties acīs pati sev. Es nepiedošu sev padošanos… .

Jocīgi, pirms došanās vēl tik jānoskrien Rīga – Valmiera, 1x Stirnu Buks un jāiepazīst pārdaugava Rīgas rogaininga ietvaros.

Ceru arī saņemties un ar kādu rakstu galu pieminēt savu pirmo īsto kalnu ultru.