Amatiera piedzīvojumi TDSā, jeb sapnis vasaras naktī.

Gulēt aizgāju ap pusnakti, uzstelējot modinātāju tas paziņo, ka man ir 2h:30min laiks ko gulēt. Nu ko darīt, ja jācieš tad pēc pilnas programmas. Protams miega laiks paiet zibenīgi, ceļos un veļos, pēdējo mantu sapakošana un varu doties, līdz autobusa pieturai kādi 15km. Veiksmīgi atbraucu atstāju mašīnu un tieku uzreiz nosūtīts uz autobusu. Autobusā vis mirdzošām acīm kaut ko ēd un savā franču valodā apspriežas. Daži līkumi un esam monblāna tunelī, te ir stipri siltāks nekā ārā un momentā visi logi aizsvīst no ārpuses. Daži tumši kilometri un esam klāt Courmayer. Visi profesionāli saiet sporta centrā un gaida atlikušās stundas līdz startam. Visi kaut ko briesmīgi ēd, smērējas, ģērbjas masējas un veic dažnedažādas pirmstarta darbības šī ir pirmā reize kad sajūtos, kā amatieris. Kad palikušas ~20min līdz startam visi sarosās un dodās ārā tumsā un aukstumā, kas man atliek stutējos augšā un sekoju. Dažbrīd pūlī atskan – vai kāds zin, kur mēs ejam – tas uzmundrina :).

Visi draudzīgi sastājas lielā pūlī. Es pēc rūpīgas vietas noteikšanas secinu, ka esmu apmēram starta pūlī pa vidu. Sāku jau domāt vai nevajag pavirzīties uz aizmuguri, jo nogāzīs un pārskries pāri. Dzirdu balsi, kas sauc Aigar, Aigar un tas nav franciski. Sāku domāt, ka jau rādās, bet vēl par agru lai rādītos, jo vēl nav pat startēts. Izrādās pavisam netālu stāv Andris ar Gunu un priecīgi mani sauc. Es gan neesmu priecīgs, jo Monblāna kalni izskatās mazliet lielāki, kādi ir Istrā vai Siguldā. Kāds pūļa priekšā runā kaut ko franciski un liela daļa pūļa te smejas, te māj ar rokām. Beidzot starts. Pēc atmiņas, ka mazliet taisns un tad jāpieveic ~15 Ziediņi. Eh kam man tas vajadzīgs :).

Kādu gabaliņu sanāk paskriet kopā ar monstriem (Gunu un Andri). Andris mierina, ka uzreiz jau nebūs jākāpj lielajos kalnos tik tādā nežēlīgā slēpošanas trasē, kas spriežot pēc runas intonācijas nav nekas briesmīgs – nu tipa, kā aiziet uz veikalu pēc piena. Kāpju, kāpju. Urā! Pirmais KP, un te dod zupiņu, zupiņu nevar laist garām – par to tak ir samaksāts. Kamēr dzeru zupiņu ar vienu aci redzu, ka Guna un Dace palido garām (p.s. Andris jau tikmēr droši vien kāpj lejā no pirmā kalna), bet ko nu stipriem padarīsi. Paēdu zupiņu un dodos tālāk. Pirmajā KP esmu 1244 vietā. Urā neesmu pēdējais.

Sākās sastrēgumi, un arī pa kādam elpu aizraujošam skatam uz kalniem. Šinī brīdi saprotu, kas visiem pazudis Monblāna rajonā un kapēc viņi te brauc vēl un vēl. Skats uz Monblāna masīvu ir iespaidīgs un nekādas bildes to nevar raksturot. Rāpjos rāpjos, eh jāuztaisa zaļā pietura, vēlāk izrādās, ka uztaisot zaļo pieturu nokrītu par ~200 vietām. Laikam biju aizmidzis zaļajā pieturā. Mazliet zosu gājiena un esam pirmā kalna galā. Nu pirmais kalns nebija tik traks, esmu vēl dzīvs, kaut esmu 2409m augstumā, pieveikti nieka 11km, vēl tikai 109km palikuši.

Nākamie 4km iet uz leju, pagaidām nekas nesāp un kustos mazliet ātrāk, kā kāpu augšup. Lejā blakus upītei kārtējais KP. Tieku nopīkstināts un mazliet pacīnoties ar citiem dalībniekiem tieku pie ēdamā. Cik var ēst jādodas tālāk, galu galā piedalos taču sacensībās. Šajā KP veikti 15km un esmu 1424 vietā. Not Bad! Pametot KP redzams uzmundrinošs uzraksts, ka līdz nākamajam izēšanās punktam ir nieka 20km. Nākamie 5km iet atkal pret kalnu, jā lasītāj atkal pret kalnu :). Šis kalns ar nav nekas briesmīgs, cenšos nelīst bez rindas un godīgi kopā ar pārējiem veidoju garu čūsku, kas izzūd kaut kur kalna galotnē. Pēc tam kad stundas garumā esmu bijis daļa no kalnu čūskas, kurai nav ne sākuma ne beigu , redzu cilvēkus bez nūjām, mugursomām un bez tā interesantā TDS skatiena acīs, tātad kaut kur tuvumā ir civilizācija. Jā. Esmu kalna galā kur ir neliela siltumnīca ar dzeramajiem. Nesteidzoties papildinu organisma šķidruma rezerves un piedzīvojums var turpināties. Priekšā ir ~16km, no kuriem lielākā daļa iet uz leju. Nu nepatīk man skriet uz leju. Nu vispār nav jau tā ka man nepatīk, nepatīk maniem ceļgaliem. Noskrējiens ir salīdzinoši vienkāršs un iet pa nelielu kalnu ceļu uz leju. Kaitina tik ka tas ceļš ir apbrīnojami taisns, ka taisnes otrā galā nevar saskatīt priekšā esošos skrējējus. Laiku pa laikam kādu apdzenu un kādi apdzen, mani. Būs, ko neatļautu salietojušies J

Vēl drusciņ augšā lejā, augšā lejā garām ezeriņam un jālaužas caur krūmiem uz nosacītā kalna galu kur ir viens no lielajiem refreshment punktiem, ko esmu gaidījis pēdējos 20km.

No šī refreshment punkta jādodas uz leju, pāri Itālijas/Francijas robežai par, ko liecina tikai akmens ar strīpu par vidu. Imigrantu pūļus arī nemana. Taka ved visu laiku uz leju uz leju. Labi, ka tā nav garlaicīga, kā iepriekšējais garais lejupceļš. Pa ceļam kāds skrien pretim un kliedz lai gatavo numuru, ka būšot pārbaude. Jā pēc brīža arī kāds uzmācīgs tips ir klāt ar pīkstekli.

Vienmēr kad esi augšā ir jātiek arī lejā. Un lejā man galīgi nepadodas. Šeit tad garām palido Dace tā it kā es kāptu pretējā virzienā ar lauztu kāju un atmuguriski.

Tieku lejā un caur civilizāciju nokļūstu lielajā KP. Ēdu ēdu, dzeru dzeru it kā nebūtu ēdienu nedēļu redzējis. O! Ieraugu Daci. Un tad tik sākās. Dace pastāsta, ka līdz šim punktam ir tā saucamais iesildīšanās posms, un īstās sacensības pēc tam tik sākšoties, tagad būšot kādi nieka 2km jāpakāpj uz augšu. Respektīvi visi mani plāni tiek sagrauti, jo līdz šim KP (50km), bija gājis labi un nekas grūts nebija (nu izņemot tos briesmīgos noskrējienus). Tad nu neko darīt turpinu uzņemt spēkus un gatavojos doties lielajā kāpienā. Šinī KP izrādās arī ir ekipējuma pārbaude. Caur to tieku salīdzinoši ātri cauri. Atkāpei – bail man no tām ekipējuma pārbaudēm, jo esmu salasījies visādus šausmu stāstus, kā citiem ir gājis.

Labs ir cik tad var marinēties, jādodas uz nākamo KP kas ir nieka 16km attālumā. Eju eju un ja te nu ir tas, kalns, kurā jātiek augšā. Uzmundrinājumam, viens dalībnieks vemj trases malā, bet uz jautājumiem atbild, ka viss ir OK. Savukārt Dace jau škiet, ka ir gabalā. Aha tomēr ik pa laikam redzu, ka kāpj kādus līkumus augstāk. Pēc kāda laika izdodas Daci panākt un kādus kilometrus veicam kopā. Prātā palicis lūgums, lai viņu nogrūžot no kalna, te gan racionāli izskaidroju, ka tas nav lietderīgi, jo zāle ir mīksta slīpums neliels. Tātad, kamēr ripos pārdomās un tad dusmosies, ka atkal jākāpj augšā J. Tā nu runājam, runājam. Nu un laikam runāju pārāk daudz un Dace nolem mazliet atpūsties no manas runāšanas, tad nu turpinu atkal vienatnē. Kāpiens uz augstāko TDS punktu ir te karsts, te auksts, jo ja esi saulē tad tiec cepts, bet kā nokļūsti kalna ēnā, tā ir vēss. Novēroju, ka speci velk, kauckādas viltīgas plānas jaciņas – būs man ar tāda jānopērk.

Jākāpj augšā lejā, augšā lejā un jā beidzot klāt ir lielā briesmīgā virsotne uz kuru nācās mērot ~12km.

Te šķiet ir kauckāda sapulce, jo ļoti daudzi sēž un acīmredzot mēģina saprast, kā te nokļuvuši. Pamācībā bija teikts, ka kalna galā irlgi nevar uzturēties, tad nu skatos, kur un kā tikt lejā. O! Šeit jau ir interesantāk – 4 kilometros jātiek 500m zemāk. Sākuma kāpiens ir pa klintīm. Vietējie kalnieši, dažviet savilkuši virves un izlikuši oranžu lukturi. Šis kāpiens man patīk, jo nav jāskrien uz leju :). Tā nu cilpoju lejā, un aizdomājos, kā te būtu bijis kāpts pa tumsu. Un varbūt tie, kas augšā atpūtās tieši gaida tumsu, jo gaismā nav interesanti, kāpt pa klintīm lejup. Mazliet pakāpis, mazliet paskrējis jau tumsā ierodos nosacītajā vidus KP. Wow te ir pasta party, atkal saēdos, sadzeros utt. Dabūju arī no Gunas, ko es te daru, vai man abas kājas lauztas, jo man esot vajadzējis būt jau 3 kalnus tālāk :(. Noskatos  vēl kā cīņu biedri maina zeķes, dzer visādus pulverus utt. Sajūta, ka esmu nokļuvis nevis TDS kontrolpunktā, bet jauno ķīmiķu nometnē. Te atkāpei, ka man kā īstam vīram nav nemaz paciņa atsūtīta, jo to, ka man ir oranžs maiss, ar ko savu ķīmiķa komplektu atsūtīt, nemaz nebiju pamanījis un domāju, ka tāds man nav piešķirts. Šim starpgadījumam gan ir arī gaišā puse, jo nebija man jāņemas ar savu oranžo maisu. Mīnuss gan tas, ka biju spiests visu nest līdz visu distanci, bet nu esmu dzirdējis, ka tā dara īsti vīri :D.

Nu, ko cik var tupēt iekš KP. Ir jādodas ārā tumsā paskatīties, kādi tad tie kalni izskatās zvaigžņu gaismā. Par nakti jau esmu sapņojis ilgu laiku, jo –  mazāk vajadzēs dzert, nebūs tik karsts utt. Izejot no KP var redzēt kā citi vēl kāpj lejā pa klinti. Savukārt paveroties un otru pusi redzu, kā daudzi jāņtārpiņi ir aizņēmuši visu horizontu un lēnām spīdēdami izzūd naktī, kas tos vienu pa vienam apēd, lai pēc tām tālāk izspļautu. Man ar tas draud cerams, ka tikšu izspļauts, ne pārāk sagremots, jo pēc karstā kāpiena esmu viegli apcepts.

Nākamie daži kilometri paiet domās, kur lai dabū kaut ko ēdamu. Un atceros, ka kopš starta nesu līdz puskilogramu ar lācīšiem. Tad nu veicu lācīšu loģistiku no somas un jakas kabatu un dzīres var sākties. Pirmā piegājienā mazliet pārspīlēju un piebāžu pilnu muti ar lācīšiem. Dažbrīd ir grūtāk kustināt muti, kā kāpt pret kalnu. Visam klāt vēl parādās risks, ka aizlips un salips visas iespējamās vietas. Kāpju kāpju. Kādu gabalu pa priekšu iet kāds francis, kam slīd stipri vairāk, nekā citiem. Mēģinu noskaidrot, kādas markas bliežamkurpes viņam ir, bet neizdodas. Paralēli slidenajiem akmeņiem parādās arī govju izliktās mīnas, nu nekas būs mīkstāka krišana. Ops! Pa priekšu ejošais slidenais francis izpilda bez dažiem grādiem špagatu uz ko nosaku: Like a ninja!, bet diemžēl neviens manu joku nesaprot.

Parādās arvien vairāk govis un jau pēc skaņas šķiet, ka varu jau atšķirt skaņu, kad govs gremo, vienkārši iet, vai skrien virsū kādam no dalībniekiem.

Līkumi, kāpumi, nokāpieni. Stop! O! Upe tek caur diezgan pamatīgu gravu. Dienā tas būtu stipri iespaidīgs skats.

Jādodas kārtējā lejupceļā, un te nu Guna kā stāvošam palido garām, jā, ko tu stiprai padarīsi :(.

Pēc nākamā KP ir tā izdevība pakāpties, kādu gabaliņu kopā ar Gunu, bet arī viņa nevar izturēt manu runāšanu un aizdzen sev pa priekšu. Pēc kāpuma redzu tālu tālumā KP. Pēc attāluma vēl tālu, bet ir vieglāk, ja mērķis ir redzams. KP skan tuc tuc. Un jā mirgo oranžās lampiņas. Acīmredzot pa priekšu skrienošie monstri ir sabojājuši trasi un to tagad remontē. Nē. Tomēr neko neremontē. Lampiņas saliktas lai sagurušie redz kur skriet. Šajā posmā ar bija daudzi, kas gulēja trases malā un sapņoja noteikti par finišu un mīkstu gultu. Šajā KP veikti 85km un esmu pakāpies līdz 779 vietai. Acīmredzot tā ir taisnība, ka sacensības parasti sākas ar nakts stundām. KP viss kā parasti ēdu dzeru. Kas tas ierodas Guna. Jā atkal nodomāju, ko tu stiprai padarīsi. Šajā KP telts pašā galā krēsliņā slēpjas medicīnas darbinieki un uzglūn nabaga sportistiem, droši vien viņiem ir kāds plāns un arī noteikti savs priekšstats, kādam jāizskatās veselam sportistam :).

Cenšos no viņiem izvairīties, kas arī veiksmīgi izdodas. Atdodu savu sēdamvietu Gunai un lavos prom, jo priekšā ir briesmīgi 10km, kas ies tikai uz leju.

Lejupceļš galīgi nevedās un lai pieveiktu nieka 10km, ka iet tikkai uz leju man vajag vairāk kā 2 stundas. Vienkārši nožēlojami. Grūto lejupceļu tik atsvaidzina iekrišana upē. Pats gan vainīgs jo gribēju kādam japānim parādīt, kā pareizi vajag šķērsot upi. Pēc ilgstošas klumburēšanas ierodos pilsētas KP no kura vairs tikai atliek pieveikt 24km. Ātri iestiprinos un varu doties. Atlikušo distanci sadalu 4 daļās.Pirmās 3 daļas ir kalna pārvarēšana un tikšana līdz Les Houches KP. Līdz kuram ja tikšu tad varu uzskatīt, ka esmu finišējis.

No pilsētas sākas kāpiens pa ceļu augšup. Domāju tik kā pa šādu ceļu var pabraukt ar mašīnu, bet ilgi prātot nenākas jo nokļūstu sakņu takās. Ceru, ka par šo vietu neko nezin, daži no LV MTB rīkotājiem, jo viņi te varētu sarīkot tādu MTB, ka tas vēl ilgi rādītos sapņos. Pa mežu un uz augšu iet salīdzinoši viegli. Eh, varētu būt visa distance tik pret kalnu. Sev nemanot esmu paveicis pirmo no atlikušajiem, kāpumiem. Nu tik nedaudz sāpīgais lejupceļš un tad pēdējais distances kāpums, kas sola 500 augstuma metrus. Šis pēdējais kāpums bija iznīcinošs ar to, ka visu laiku ir redzams augstākais punkts, kur jānokļūst.  Augšupceļā apdzenu pa kādam dabas baudītājam, bet zinu, ka sekojošajos noskrējienos viņi mani pametīs vienu ar kalnu. Laiku pa laikam nolemju apstāties, bet saprotu, ka tā nav laba doma, jo stutējoties ar nūjām ir grūti noturēt līdzsvaru. Tad jau labāk turpināt kāpt. Dīvaini 7km augšup esmu veicis ātrāk nekā 10km pirms tam lejup. Laikam būs jāsāk trenēt noskrējiens.

Uzkāpis augšā tieku nopīkstināts, un varu rāpot lejup. Lejup ceļā protams, kā lavīna man garām veļās lejupskriešanas speciālisti. Kurus ja pamanu cenšos palaist sev garām. Ar vienu gan nesanāk, kā plānots, jo kad laižu garām viņš sāk kaut ko drudžaini franciski stāstīt. Ieslēdzu sejas funkciju – neko nesaprotu. Tad šis norāda uz savu ceļgalu un saka “ai”. Tad man kļūst skaidrs, ka citiem arī ir grūti, un nav, ko sevi žēlot, vajag doties lejup.

Lai tiktu uz pēdējo KP no kura atliek tikai pieveikt nieka 8km, nācās līkumot sakumā pa pļavu, tad pa meža takām un visbeidzot pa asfalta serpentīnu. Šis pēdējais notipinājiens bija tehniski viegls, bet ko darīt ja nevar noskriet, lai kā gribētos. Aiz katra līkumu likās, ka nu jau būs plakans, bet nekā. Tāpat arī katrs mājas jumts likās, ka ir jau lejas ciemata sākums. Respektīvi šķiet, ka ātrāk pienāks pasaules gals nekā beigsies šis lejup rāpojiens. Un tikai pēc nezināma līkuma skaita redzu, pēdējo KP. Biju jau veicis izpēti un secinājis, ka starp šo KP un finišu augstuma starpība ir nieka 20m. Yes nu tik bēršu ogles un bliezīšu. Hmzz, bet, kas tas? Uz lapiņas rakstīts 8km 200m+ 180m -. Uzmetu vēlreiz race profila bildei nu jā tur kauckādas pumpiņas un minimāls slīpums ir uzzīmēts :). Dabā gan nemanīju solītos +200 augstuma metrus, laikam kļūstu imūns, pret augstuma metriem :).

Nu, ko biju par pēdējo taisni daudz domājis, kā to lai pieveic, jo vienmēr prātā palikuši pēdējie ISTRAs kilometri, kurus bija ļoti grūti veikt. Šoreiz biju gudrāks, biju gan morāli gan fiziski pietaupījis nelielas spēka rezerves lai starp monstriem un citiem necilvēkiem varētu pieveikt pēdējo taisni ar augstu paceltu galvu. Praktiski visus 8km turējos kopā ar vienu franču skrējēju un abi kopā skrējām un dzinām vienu pēc otra. Pilsētā daži skrējēju pāri redzot, ka skrienam arī mēģināja kāpināt tempu, bet ātri noplīsa. Diemžēl mans franču draugs arī neizturēja finiša taisnes spriedzi un noplīsa. Man pat 200m pirms finiša pat izdevās pieveikt vienu līdzjutēju, kurš acīmredzot gribēja ierādīt, kā jāskrien :). Vēl viens līkums un finišsssss. Dabūju savu vestīti un mēģinu saprast, kur es esmu, kas es esmu utt. un pats galvenais – kur ir tavs auto vecīt?

Vēl viens piedzīvojums ir beidzies, esmu kļuvis bagātāks … un esmu vēl solīti tuvāk lielajam sapnim …

Ir cilvēki, kam ir nauda un ir cilvēki, kas ir bagāti. Nauda tevi nepadara bagātu, bagātu tevi padara tas ko tu dari, un tas ko tu esi piedzīvojis. Lai cik liels būtu tavs sapnis tici tam. Neceri, nedomā, bet dari. Tu cīnies tikai ar sevi. Nesalīdzini sevi ar citiem,Tu cīnies tikai ar sevi. Pats grūtākais ir uzvarēt sevi, nevis citus, jo jau jau Tu esi viņiem priekšā tātad Tu esi uzvarējis tikai tos, kas ir bijuši vājāki par Tevi.  

Rēzeknes rogainings 2015

Rēzeknes rogainings 2015

Plānošana
Galveno plānošanu veic Vilnis. Tiek nolemts ka jāņem visi lielie punkti, kas ir izvietoti kartei pa ārējo malu. Maršrutam nav kur piesieties, tamdēļ neko neiebilstu. Vēl pēdējā brīdi aiz bažām, ka saplānots būs par maz nospraužam arī pāris rezerves punktus, ko ja nu galīgi paliks garlaicīgi tad ņemsim. Talkā tiek ņemtas arī Pitagora atziņas.(tomēr tā ģeometrija kautkur noder :)). Pārzīmēju maršrutu uz savu karti. Savukārt Vilnis uz manu jautājošo skatienu atbild, ka viņš neko nezīmē, bet visu atcerēšoties tāpat no galvas. Vienīgais ieplānotais laika limits ir, ka pie 61 KP jābūt 02:00. Vienojamies, ka sākumu (ir man nelāga pieredze) taču ātrāk par 5min/km neskriesim. Apņemšanos gan izdodas noturēt tikai daļēji, bet atšķirībā no Rīgas Rogaininga tas nav tik ātrs.

KP 20 pirmais ieplānotais, uz to dodamies pa taisno, jo 250m tomēr ir un paliek 250m :D. No KP 20 jātiek ir uz KP 35 uz to nokļūt var vienkārši skrienot pa ceļu un sekojot citiem, jāuzkāpj mini kalniņā.

KP 66 vienkārši atrodams skrienot pa ceļu un sekojot citiem rogaineriem. Šobrīd kāja tikai mazdrusciņ sāp.

KP 42 nav variantu – šis jāņem pa taisno, mazliet slapjuma, mini grāvīša šķērsojums un klāt ir ceļš un elektrolīnija. YES KP 42 ieņemts izmantojot maģisko azimutu :).

KP 34 īsa apspriede un tiek nolemts uz to iet pa elektrolīniju, jo tas slapjums neizskatās bīstams. Tam veiksmīgi tiekam cauri un apsteidzam dažas komandas, kas dodas medīt 34 KP izlaižot 42 KP.

KP 86 tas atrodas lāču lamatu apvidū (te atkāpei – te notika manas pirmās piedzīvojumus sacensības un atceros, ka brienot pa nātrēm, kas bija pāri galvai gandrīz ievēlos kauckādā bedrē, kas kā vēlāk stāstīja zinošie konkurenti, esot lāču bedres), torni atrodam un kalna seglos arī atrodas KP 86

KP 43 Šo punktu nebija sākotnēji plānots apmeklēt, bet tā, ka tas tik viegli dabūjam tad dodamies pakaļ. Pī pī noskan idents – done

KP 73 Tālāk ceļš ved uz KP 73 foršs un skrienams gabals, nu ne tā kā Rogainingā būtu jābūt. Hmzz pagrieziens  a tur priekšā sēta. Jippī tanī ir vārtiņi, kas ir vaļā. Ejot pār tiltu novērtējam, ka upei būs jāiet apkārt pēc KP 64, jo glābšanas veste nav nevienam no mums līdz.

KP 64 Ceļš uz to nav vienkāršs brikšņi, kalniņi, nogāzti koki. Bet viss sliktais vienmēr beidzas un sākas pļava. Šeit arī pļavā pielavās tumsa un tiek iedarbināts lukturītis. KP 64 apmeklēts.

KP 41 šeit mūs izglābj KP atstarotājs, jo punktam nezin kāpēc pienākam no otras puses.

KP 49 plānots bija doties pēc azimuta, bet sanāk nesaprašanās un skrienam pa ceļu. Īsa apspriede, ka dzeršanas punkts mums šobrīd nav vajadzīgs un piedevām tas nav pa ceļam. Drusku pļava, drusku mežs un KP 49 ir ieņemts.

KP 85 Ceļš, ceļš tornis grāvis un var sākt darbināt kompasu lai trāpītu uz augstum līkni un aiz tās atrodamo pauguriņu. Nedaudz buramvārdu un pieskaitām rēķinam 8 punktus.

KP 76, jeb atstarotāja punkts. Grāvis atrodas pats, bet stiga gan nedodas rokā, to tomēr atrodam un klāt arī ir pirmais no uzzīmētajiem ceļiem. Dodamies pa ceļu līdz tā galam un meklējam draudzību ar azimutu. Tā pa īstam neizdodas sadraudzēties un netrāpām uz pareizo ieplaku. Pag pag spīd! Esam glābti, bet nekā, kā ir pazaudējis mežā atstarotāju :). To piesavienos, lai tas nemaldina citus. Tad pamanām, ka nāk gaismiņas pēc azimuta no otra ceļa, noregulējam arī savu kompasu un KP 76 atrasts.

KP 65 Pēc virziena atrodam elektrolīniju, tai sekojot atrodam ceļu, pēc īsas apspriedes izlemjam pēc KP 36 neiet, kas bija ieplānots kā “optional”, jo beigās ir atstāti KP, ko apmeklēt. Dodamies pa ceļu, sastopot vairākas komandas, un griežamies iekšā pēc KP 65, neticami, bet trāpam precīzi uz bebru dambja, un kā solīts leģendā uzkalniņā jau spīd KP 65

KP 75 Mežs-māja-ceļš-pļava-ceļš. Ceļa galā sākam meklēt punktu, bet kļūda nolasot leģendu. Nekas atgriežamies uz ceļa galu un duram pēc azimuta ar otro piegājienu. Otrais piegājiens ir veiksmīgs. Kā tikko konfekti dabūjuši puikas desojam medīt KP 54.

KP 74 Ar 2x piegājieniem neatraduši mazo raustīto ceļu nolemjam, ja jau KP 54 negrib tikt atrasts + pazib viedoklis, kas tāpat nebūtu skrienams, tad nevajag ar. Tešam tālāk pa ceļu caur izcirtumu un tur ar punkts gozējās kraujas malā. Šeit jau kājas sāk pieminēt  Istras piedzīvojumus.

KP 82 Šo punktu medījam kopā ar vairākām gaismiņu komandām un veiksmīgi to atrodam.

KP 56 mērķis ir atrast vienkārši trāpot abiem slapjumiem pa vidu un tad dot ručkā pa ceļu, bet nekā slapjumiem pa vidu netrāpām un apejam abus slapjumus pa Z pusi. KP 56 atrašanās vieta tiek iztulkota mazliet nepareizi, bet tomēr to atrodam.

KP 45 Jātiek pa dzelzceļu līdz kraujai un tad jau KP praktiski būs sasniegts. Tas arī veiksmīgi izdodas, tik ar 1x reizi neizdodas atrast īsto bedri. Cita komanda nokomentē, ka īsti korekti jau neesot slēpt KP bedrēs :).

KP 60 pa ceļu tiekam līdz dzeršanas punktam. Dzeršana punktu izmantoju lai 2 minūtes atpūstos un varam doties tālāk. KP 60 atrodas aizlikts aiz daudzām līnijām – tātad būs jārāpjas, par ko kājas galīgi nepriecājas. Dažbrīd sajūta, ka no sāpēm būs jāvemj, bet tieku cauri ar nelabumu. Tomēr viss beidzas labi un  virsotne iekarota, tagad jāripo lejā.

KP 68 tiek izlaists, jo pēc īsas prāta vētras tiek nolemts, ka to nav vērt ņemt, jo kartē punktu netrūkst.

KP 83 – slapjais punkts, it kā elektrolīnijas kreisajā pusē izskatās sausāks, bet tik un tā abi ar Vilni dabūjam brist līdz viduklim pa ūdeni. Lai gan ir vasara, kādu brītiņu salst kājas. Urā pļava, grava un strautiņi.

KP 77 Ceļā uz to nenozīmīgs slapjums. Pāri meža ceļam un par diezgan briesmīgu baļķu vešanas ceļu nokļūstam pie KP 77. Kājas joprojām turpina dialogu – kam tev to vajag, cik tad var utt.

KP 81 tiek pielietots maģiskais azimuts un izcirtums, kalniņa galā tiek iekarots. Šeit tika plānots nogriezties uz KP 59,47, bet pulkstenis tik iet un iet, kā laika dziesmiņā un šos punktus nolemjam izlaist.

KP 72 pļava mežs – pļava – mežs un KP 72 ir mūsu.

KP 61 Šinī punktā bija plānots ierasties 02:00, bet nekā ierodamies ~03:00, uz to arī piedevām sanāk līkums, jo palaižam garām neredzamo pagriezienu.

KP 30 Šī punkta vietā bija plānots KP 51, kontrollaiks nav joka lieta un nolemjam ņemt tā vietā KP 30, uz kuru nokļūt var kaut acīm ciet.

KP 79 Vilnim dažbrīd stāv klāt kauckāds dievs vārdā “Azimutus precizitus” un KP 79 tiek atrasts.

KP 80 Uz šo punktu mērojam ceļu kopā ar citu komandu. Ceļu kur jāpagriežas knapi pamanām, man pat liekas, ka esam pat par tālu, jo dabā ir viena papildus caurteka, bet pēc nelielas ķemmēšanas punkts tiek veiksmīgi no-makšķerēts. Šajā brīdī arī pieres lukturis sāk ziņot, ka baterija drīz ies uz beigām.

KP 62 Pārskrējies tiek veikts pārsvarā pa ceļu, ar izslēgtu lukturi. Sāk dziedāt putni, tātad drīz būs gaišs :).

KP78 Taciņa, pļava un dzeršanas punkts, tas pirmo reizi manā pieredzē izrādās esam aka. Apēdu 1x želeju, padzeros no spaiņa un varam doties pa ceļu, tad pa pļavas malu un atliek atrast purva malu.

KP 69 Grāvis ceļš grāvis un arī šis punkts ir rokā.

KP 71 zemes ceļš pagrieziens, līdzsvara vingrojumi, pāri upei un punkts rokā. Pie punkta izrādās neesmu vienīgais sagurušais, jo otra komanda un Vilnis 3m pirms punkta nogriežas un sāk kāpt gravā. Pārliecinos, ka man nerēgojas un ziņoju, par punktu. Jūtos, kā bērns atradis konfekti.

KP 52,31,22,40 Tālāk vismaz man iet grūti, atlikušas nepilnas 3 stundas, bet šķiet pat gliemeži mani apdzen visus šos 4 punktus varēja ņemt skrienot nevis velkoties. No šīs vietas jau rūpīgi rēķinu, ko un kā darīt. Vienā brīdī izskatos laikam tik nožēlojams, ka Vilnis pat piedāvā izlaist 40 un doties pakaļ KP 67, atbildu, ka nē kamēr varu nostāvēt kājās tikmēr turpinām pēc plāna. Pārliecinu Vilni, ka KP 67 un KP 84 nepaspēsim paņemt, jo tur ir slapjums, kā izrādās tas bijis pareizs lēmums, jo runā, ka lai tiktu pēc KP 87 ātrums ir bijis 1h=1km

KP 48 viegli atrodams.

KP 70 gan atrodas pie liela smuka akmens tik tie nozāģētie krūmi, dzen kājas izmisumā, bet mierinu sevi ar domu, ka tālāk ceļā nav neviena izcirtuma.

KP 38 Punktam aizdomīgi zema vērtība, ņemot vērā, ka jākāpj pašā antenu kalnā. Satiekam smaidīgu Lindu, šķiet tikko tik startējusi.

KP 57 Ieplānoju uz to doties caur dzeršanas punktu, bet Vilnis manu domu nogalina saknē, “dzersim pēc tam, jādod pa taisno”. Pateicoties šādai taktikai dabūjām izbaudīt kā ir kāpt zaru kalnā. Kāpjot zaru kalnā sāku ilgoties pēc Istras dolomītiem :), bet kas jādara tas jādara kautkā augšā tieku.

KP 21 Tik ļoti biju koncentrējies uz dzeršanas punktu, ka palaižu garām, ka pavisam netālu pie ūdens mētājās 3 punktnieks. Paņemam KP 21 un skrienam tipinām uz finišu, pat apdzenam vairākas komandas :D.

Finišs. Nolāpīts! Vēl palika neizmantotas 24 minūtes, bet tā  mana vaina, jo man no Rīgas Rogaininga sāp toreiz iegūtie un uzreiz zaudētie 3 punkti. Tiesneši izdrukā lapiņu un saka, ka te ož pēc pēc medaļām, uz ko atbildam, ka vēl jau stiprie nav finišējuši un cerība ir tikt labi ja 6niekā. Nezinu, kā, bet acīmredzot, ja ir kautkādi rogaininga dievi tad tie visi stāvēja mums klāt.

Secinājumi.
Nekad, nekad nepadodies aizmirsti vārdus nemāku/nevaru/varbūt nākamreiz. Kamēr tu vari tikmēr kusties, jo tev ir dots kustību prieks. Sāpes un zilumi/pušumi, tās ir pārejošas neērtības. Kamēr vari tikmēr virzies uz priekšu, kaut gliemeža ātrumā, bet kusties uz to pusi kur ir finišs, kur ir tavs mērķis, tavs sapnis. Dari to sev nevis citiem.
Šoreiz dažbrīd bija sasodīti grūti, tik grūti, ka no sāpēm nāca vēmiens, bet vienmēr šādos brīžos es atceros, ka kādam iet grūtāk nekā man un citi šādas grūtības paši neizvēlas.
Tāpat Tu neesi viens Jūs esat komanda, un komanda ir tik stipra cik stiprs ir tās vājākais posms tāpēc esi stiprs un nekad nepadodies. Un ja cīnīsies rezultāti neizpaliks.

100 miles of Istria, jeb mans pirmais kalnu piedzīvojums.

ISTRA 2015 pieredzes konspekts iesācēja acīm un citām maņām.

Lasot ir jāklausās: Don’t let me down, https://www.youtube.com/watch?v=KcHrwbnxick
Laiks iet uz autobusu. Nu ko puikiņ esi ieberzies, tagad vairs runāšana nelīdzēs būs jāstrādā ar kājām un galvu 🙂 un jācīnās ar rozā bebriem, kas šajos kalnos esot kā biezs. Iekāpjam autobusā un ceļš uz startu nu ir sācies. Andris protams sēž  mierīgs (ja atmiņa neviļ, pat satraucās vai sanāks augstuma metri, jo nekur tādus kārtīgus kalnus neredzot), viņam nav tā pirmā reize, mani gan moka dažādas domas par to kā Tas būs, jo nav tādas kalnu pieredzes un nezinu īsti, ko nozīmēs tie 7002 augstuma metri. Autobuss brauc pa ne pārāk stāviem klanu ceļiem un klāt esam. Ātri izbirstam no autobusa un sākam iepazīt apkārtni. O! Izrādās barošana ir arī startā dod uzkodiņas, ko neriskēju ēst, bet pica (it īpaši, ja tikko ir no krāsns) ir cita lieta, un tad nu nekautrējos un saēdos picu. Par ko gan vēlāk vēders pirmās stundas atgādinās.
Šāda tāda bildēšanās un tiek dots starts.

Startēju no pašām beigām, jo kur gan steigties, ja jau kontrollaiks ir 48h (te ir vietā atgādināt par maniem mērķiem 1) Finišēt, 2) Finišēt kontrollaikā un 3) Nepalikt pēdējam). Pirmajā kilometrā jau Andris priecīgi smīnot sāk attālināties. Turpinu ripot lēnām no kalna, jo joprojām neesmu iemācījies noskriet no kalna daudzmaz saprātīgā ātrumā, ir pat reizes kad “upload” ātrums būtiski pārsniedz “download” ātrumu. Urā! Esmu ticis lejā no pirmā kalna, kas ir apmēram 3.5 Ziediņkalni (turpmāk arī šajā apcerējumā visi kalni tiks mērīti SI mērvienībās “Ziediņos”). Lēns viegls skrējiens gar Adrijas jūras piekrasti un pirmais kāpiens var sākties. Jāuzkāpj ir nieka ~4.8 Ziediņos, kad pirmais kāpiens veikts, galvā tiek risināta problēma kā lai pieveic augstāko dolomītu karjerā atrodamo dolomīta čupu, kas lepojas ar ~17.25 Ziediņu augstumu, bet no otras puses galvā iemitinās doma, ja jau ar šo kalnu tikšu galā, tad jau pārējie tāds nieks viens būs.
Kur gadījies kur ne klāt ir arī pirmais kontrolpunkts Plomin. Uh! Kur te tik daudz cilvēku un neviens nekur nesteidzas visi ēd, dzer runā un izklaidējas. Kontrollaiks nav joka lieka, tamdēļ iedzeru spēka kolas dziru un dodos tālāk. Kāds pārsteigums! Atkal jādodas pret kalnu. Stampāju savā nodabā pa mazliet akmeņainu dolomītainu ceļu, kas vijās pret kalnu un pēkšņi saprotu, ka nav redzams vairs neviens karodziņš.

Hmzz nu, ko! Vēl nav pat 20km un jau esi pazudējis ceļu? Tomēr pieslēdzot racionālo smadzeņu sadaļu, pirms manis gāja, un redzu lampiņas arī nākam, nu būs laikam jāsāk komunicēt. Jautāju un atbildē saņemu, nesatraucies un turpini, karodziņi būs. Un tiešām pēc pāris līkumiem tie parādās, tā ka atliek bez stresa turpināt krāt augstuma metrus. Kādā brīdī (aiz neko darīt, bet patiesībā tāpēc, ka praktiski visiem lielajiem puikām un meitenēm ir nūjas) pagatavoju (ne bez bebru palīdzības) sev nūjas, un tiešām mazliet vieglāk ir kāpt pret kalnu, ja piepalīdz arī ar rokām. Turpinu kāpt un priecāties, ka nelīst solītais lietus, bet lēnām pa koku spraugām solīto bebru vietā sāk parādīties migla, kāpienā uz otro CP, dažbrīd redzamība ir ne vairāk kā 10m,  bieži tik dzirdama nūju skrapstēšana priekšā un aizmugurē, bet varbūt tie ir bebri, kas asina zobus. Lai atrastu ceļu nākas sekot ne tikai karodziņu marķējumam, bet arī balti sarkanajam taku marķējumam, kas gan neatspīd tumšajā miglā. Lai nepazustu nākas laiku pa laikam iet uz čuju, un apstāties lai miglā varētu saprast, kur ir nākamais karodziņš. Pēkšņi dzirdamas balsis un kautkas gaišs. Jep esmu kautkā ticis līdz 2 CP. Atkal daudz cilvēku, visi šiverējas un nekur nesteidzas, un pareizi vien, jo nav jau lāga, ko tanī miglas mežā darīt. Es gan iedzeru kārtējo kolas devu uzpildu savu ūdens pudeli un dodos kopā ar citiem ezīšiem miglā. Priekšā ir lielākā no dolomītu čupām. Palicis tik prātā ka bija pastāva taka un Vojaka kalna galā kontrole. Augšā ir tikts, tagad kaut kā jāmēģina tikt lejā. Īsumā sakot ezītis atkal pazūd miglā. Lejupceļā, kā jau tas bija gaidāms, kā stāvošam man garām paripo citi ezīši. Ezīši protams tiek satikti tusējot lielā baltā teltī, kur pilni galdi ar ēdamo. Ikdienā baltmaizi neēdu, bet tā tā tik garšīga, tik garšīga ka pieēdos tā, ka nu vajadzētu pietikt līdz galam :). Šis izrādās arī pirmais CP ar laika kontroli. Punktā lai tiktu tālāk bija jāierodas 11h, esmu ieradies 9h, jeb līdz ar nagiem. Nu, ko bija CP forši bet jādodas tālāk miglā. Daudz kilometrus ir foršs ceļš, kas labi skrienas. Bet visu laiku jau nevar būt labi, labo ceļu nomaina kalns, kas šķiet palicis pāri pēc akmeņlauztuvēm, šis šķiet bija vistehniskākais posms. Šinī posmā pirmo reizi tā pa īstam noderēja nūjas – viena kāja palika starp akmeņiem un pats gāzos uz priekšu, bet izdevās atspiesties ar nūju, kas tomēr salūza, bet kamēr tā lūza tikmēr izdevās atspiesties arī otru un gan pats gan kāja palika vesela, bet tālu nebija līdz beigtai potītei/kājai. Pēc nosacīti īsa brīža sasniedzu akmeņu krāvuma augstāko punktu. Atzīmējoties sanāk nesaprašanās ar tiesnešiem – parādu numuru un seko teksts: O! Latvia, Verpakovskis, uz ko atbildu kāds pie velna (tulkojumā WTF) Verpakovskis, I am Ceksters, dabūju labojumu futbolist, futbolist, tad man beidzot pieleca un ar lepnumu, ka kāds nekurienes esoša meža vidū zin Latviju un tās futbolistus, slēdzu iekšā ķirzakas režīmu un dodos lejā.  Pa ceļam lejā sāk dziedāt putni un paliek pamazām gaišs. Necik ilgi un klāt nākamais punkts. Un kaut likās, ka iepriekšējā punktā esmu paēdis, ka pietiks līdz beigām, bet nekā atkal gribas ēst, tad nu ēdu un ēdu. Eh cik var ēst, ir sākusies jauna diena, un jādodas tālāk. Tālāk maršruts ved pa ceļu, kas pat ir skrienams, tik visam labajam pienāk gals, un atkal ir kāpjamais gabals, kas uzved dažu Ziediņu augstumā un atkal ved lejā. Tālāk atkal ir ideāli skrienams zemes ceļš, uz kura apdzenu vairākus konkurentus. Un it kā nepietiktu ar to, ka priekšā atkal ir kalns atkal sāk līt. Uzvelku jaku ielieku pazeminātājā pārnesumā un dodos lietum pakšķot augšā. Augšā tiesneši noslēpušies teltī, uzmet aci numuram un novēl Good Luck. Pēc brīža arī saprotu kāpēc. Lejup ved dubļaina un ļoti slidena taka (vēlāk gan izrādīsies, ka šī taka salīdzinot ar citām bija ļoti labā stāvoklī). Te tad arī salaužu otro nūju, kas palīdz izvairīties no kritiena atmuguriski uz akmeņa. Domājot par SKM dubļu konsistences līdzību arī šīs takas dubļu konsistenci, turpinu ceļu. Urā lejā atkal garš skrienam gabals. Šajā brīdī starp mani un starpfinišu atlikuši tikai nieka trīs kalni. Pirmie divi salīdzinoši garlaicīgi, jākāp pa akmeņainu pļavu līdz augšai tad lējā un atkal augšā. Pēdējā pļavas kalna lejā kārtējais dzīvības (lasi – barošanas punkts), te bez baltmaizes dod arī zupu. Paēdu pa visu naudu un dodos pēdējā augstajā kalnā ~12,5 Ziediņi. Kāpju kāpju. Hmzz kāpēc kontrole ir kalna lejas daļā? To gan drīz uzzināju, jo ja kontrolētājs būtu ar savu busiņu uzbraucis augšā kur tam bija jābūt, tad būtu nopūsts tikpat ātri lejā. Man atšķirībā no viņa nav izvēles un karodziņi nepielūdzami aicina mani doties pa ceļu augšā kalnā. Šis kalns droši vien daudziem dalībniekiem bija liktenīgs, jo bija pamatīgs vējš ar lietu. Pirmo ceļa daļu kalnā priecājos, ka man kedas rotā Goretex uzraksti, bet drīz tik priecīgs nebiju, jo botās ūdens salija iekšā ar lietu un smuki žļurgājās, ka pat stiprajā vējā to varēja dzirdēt. F* to goretex, un kapēc līdzi gružu sargus nepaņēmu, būtu noderējuši. Spītējot vējam turpinu, jo pēc šī kalna gaida solītais starpfinišs, bažas tik ir par slapjajām kājām, jo īsti vīri rezerves zeķes un citas līdzīgas lietas uz starpfiniešiem nesūta. Par rokām, kas daļēji nejūtīgas arī nav 100% pārliecība, ka tās līdz nokāpienam no “vēja/lietus kalna” izturēs.  Tomēr tāds viegli sasalistieku līdz kraujai un var sākties kāpiens lejā. Ap kāpiena vidu rokās sāk parādīties sārtums, tātad būšu dzīvotājs. Apņemos arī nākamreiz paņemt līdzi gružu-sargus un ja ne nopirkt ūdensizturīgus cimdus, tad vismaz paņemt līdzi plastmasas maisiņus, ko uzvilkt uz rokām. Kāpju, kāpju kāpju. O! Mazs ciematiņš, Yes! Esmu starpfinišā. A kas tad tas? Ceļš aiz ciemata turpinās uz leju – izrādās esmu veicis tikai pusi no kāpiena. Pīī un pulkstenis arī izdveš žēlu pīkstienu un pārstāj uzskaitīt visādus svarīgus distanci raksturojošus ciparus. Vēl viena mācība – vajadzēja nest līdz arī pulksteņa lādētāja vadu. Eh, parādās arī stāvie asfalta posmi, tie ir mans bieds, jo pa tiem nu galīgi neprotu tikt lejā. Yes! Redzu īsto ciematu un starpfinišu. Esmu glābts, jo pēdējā brīdī pārdomāju un kādu mazumiņu mantu atsūtīju uz starpfinišu. Starpfinišā paēdu, uzvelku kreklu ar garajām rokām. Izleju no kedām ūdeni, izgriežu zeķes, apņemos uz nākamo reizi nopirkt mazu dvielīti un rezerves zeķes. Ārā var dzirdēt, ka laikapstākļi aicina sportistus doties tālāk. Tad nu aizdomīgi viegli izdodas piecelties un dodos ceļā. Paņemu savas koka Salomon nūjas un dodos raitā riksī pilsētas centra virzienā. Pilsētā pie tilta palikusi tikai zīme ar virziena bultu, kāds nelietis, karodziņus (noteikti rozā bebrs) nenoskaidrotas personas aiznesušas sev līdzi nenoskaidrotā virzienā, parādās vientuļš skrējies, kurš uz manu bažīgo jautājumu saka: Don’t worry, follow me, i know right direction. Tā arī ir pēc kādiem 300-400 metriem parādās atkal karodziņi – esmu glābts. Tikkai sākas jauna problēma dolomītus nomaina dubļi un upe, kas tika šķērsota reizes 15x, arī ceļi pļavās kurus sabojājis bēgošs ziloņu pūlis. Vienā brīdī parādās cerība, ka nu būs jākāpj kalnā un tur jau dubļu nebūs. Bet ka tevi divi deviņi, gaidītā dolomītu kalna vietā ir dubļu kalns. Salīdzinājumam ir jāuzkāpj ~3.7 stipri dubļainos Ziediņos. Pēc dubļiem kādu gabalu ir daudzmaz ciešams un skrienams segums. Ierodos Hum ciemā, kas kā vēlāk izrādās ir pasaulē mazākais ciems, kurā dzīvo tikai 17 iedzīvotāji. Daudz nevar uzkavēties jādodas tālāk, saule jau lēnām un neatlaidīgi ripinās lejā no kalna. Dodoties lejā uzkrāju uz katras kājas apmēram 2kg dubļu. Dubļi dubļi ir tas ko atceros no nākamajiem 10km. Priekš šķiet mazs kalniņš nu tāds kā ceļa remonta konusiņš, pa mālainiem dubļie kārpos augšā un nevaru saprast, kas par lietu, ir sajūta, ka tas kalns ir vēl “under construction”, jo nekādīgi nebeidzas (pielietojot dažādas dedukcijas metodes atklāju, ka mazais “konuss” ir gandrīz 200m augsts). Tomēr arī sliktām lietām pienāk gals. Esmu augšā aprunājos ar pāris suņiem, kas kautko rej horvātiski un mēģinu izdomāt, kā pa stāvo asfalta ceļu tikt lejā. Sākumā izmantojot dubļu krājumus šļūcu, bet tie ātri beidzas, tad nu ripoju kā varu, gan ar vienu sānu gan ar otru sānu, gan atmuguriski. Tālāk daudzmaz plakans dambis kura galā kārtējais kontrolpunkts. Pēc dambja seko iznīcinošs šlūciens gar bezgalīga garuma grāvi, kas atrodas bezgalīgi lielas pļavas malā, pat sāku ilgoties pēc kalna, kam jābūt kautkur priekšā. Kājas esmu bezgalīgajā pļavā nomazgājis un esmu gatavs rāpties. %!@#%!@#$ ka tevi divi deviņi, šis kalns ir klāts ar dubļu dolomītu maisījumu. Šis kalns piedevām vēl ir viltīgs, kā liekas, ka augšā esmu tā izrādās vēl tomēr viens mazais Ziediņš jāuzkāpj. Tikt no kalna lejā var tikai šļūcot, tad nu šļūcu no vienas takas malas uz otru. Tiekot lejā ar baudu noskrienu līdz nākamā kalna pakājei un slīdējiens augšup var sākties. Šī kalna augša palikusi prātā ar to ka no šī punkta līdz finišam ir vairs tikai maratons, un kās tad nevar maratonu noskriet, esmu dzirdējis, ka pat Binija skriešot maratonu, tad ko tad es, tad jau es arī varu J. Ieēdu, un novēlu vienam censonim, kas taisās iemigt ar labu nakti un dodos lejā. Sākums ir daudzsološs – bruģis, bet (šeit ir visādi nesmuki vārdi), sākas atkal dubļi, dubļi un vēl drusku dubļi. Ir arī labās ziņas – palikuši vairs tikai divi kāpumi un piedzīvojumi var sākties. Kāpjot pirmspēdējā kalnā, sāk jau mazliet nākt miegs un sāk rēgoties skrienošas ēnas. Praktiski pabeidzot kāpienu izbeidzās arī lukturis, bet man taču ir powerbank, nu tik lādēšu nu tik būs. Eh, bet nevar izrādās darbināt lukturi un to lādēt vienlaicīgi nevar. Un  ar to nepietiek izrādās arī, ka powerbank nesatur bezgalīgu daudzumu mAh (ar 6000mAh var tikai vienreiz uzlādēt telefonu un lukturi, bet otru lukturi nebiju nemaz paņēmi līdz jo biju sabaidīts, ka jutīšu katru gramu, tā tomēr nebija taisnība, somu vispār nejutu),tad nu tagad domāju, kā atrast ceļu līdz CP, un ko darīt tālāk? Gaidīt gaismu kontrolpunktā, spīdināt ceļu ar telefonu utt. Kautkā taustoties izdodas tikt līdz kontrolpunktam. CP gaida glābiņš izrādās šis ir advancētais punkts un atdodu lādēties savu luktura bateriju, dēļ baterijas lādēšanas punktā pavadīju 30-40 minūtes. Kamēr lādējas iedzeru zupiņu ieēdu kārtējo baltmaizes devu un parunājos ar vienu Krievijas skrējēju, kas saka, ka šogad esot skarbi, nākot miegs un pagājušo gadu jau esot šajā laikā bijis finišā. Kamēr lādējās baterija, krievs kopā ar itāli izpīčājas un dodas ceļā. Ciešos ciešos, un neizturot spriedzi dodos tālāk ceļā. Atlicis viens kāpums un divi ripojieni lejā. Tā, kā esmu punktā ilgi atpūties ēnas vairs pa priekšu neskraida. Ir jauna pieredze, rādās cilvēki, trases karodziņu vietā, gribas arī gulēt. Dažkārt apsēžoties lai izkratītu sakaltušos dubļus no kedām, ir sajūta, ja vēl tikkai sekundi turpināšu sēdēt, tad turpat arī uzreiz aizmigšu. Lai neaizmigtu IR jāskrien. Tieku līdz nākamā kalna trešdaļai un atkal lukturim baterija sausa. Nācās improvizēt un kā saka “idiom po priboram”, šādi gandrīz palaižu garām pagriezienu. Kontrolpunkts par laimi ir vāji apgaismotā pilsētā. Tātad par luktura nespīdēšanu nediskvalificēs, tik uzjautā vai nenākot miegs. Nē nē, atbildu, es nemaz nezinu kā tas ir, kad nāk miegs :(. Feiskontroli esmu izgājis 🙂un man arī apsola tēju nākamajā punktā, laiks doties. Par laimi sāk jau pamazām izklīst tumsa un var dot virsū gāzi, jo kārdina solītā tēja. Ierodos nākamajā punktā, kas ir kādā vecā mājā ar šausmīgi čīkstošām durvīm. O! Kas tad te. Kopā redzu trīs guļavas, divi guļ smuki ietinušies sedziņās, no tiem viens ir iepriekš satiktais itālis, krievs savukārt aizmidzis sēžot. Šo skatu ieraugot aizmirstu par tēju, ātri ieēdu un ar domu lai jau guļavas guļ dodos, bet durvju čīkstoņa pamodina krievu, pasveicinu un mūku prom. Pēc brīža kamēr beru ārā kārtējos dubļus un akmeņus krievs mani panāk. Nākamos 8km noskrienam kopā pat brīžam ar tempu 7min/km. Tad pienāk akmeņains noskrējiens un krievs nebremzējot pazūd aiz līkuma. Pēdējais lielais punkts ir mini kalnā pilsētā Buje. No Buje vairs tikai 14-15km. Dodoties ārā no Buje satieku divus vietējos. Kad Tu startēji? Piektdien 19:00. Un joprojām skrien? Neprāts kautkāds. Novēl veiksmi. Un raitā rotaļīgā solī aizskrien lejup pa asfalta kalnu. Pēc Buje seko pļavas pļavas un pļavas, turpina skanēt it kā mūzika, lai gan telefons sen, kā izslēgts. Rādās arī cilvēki kur to nav. Vienvārdsakot garlaicīgi nav. Pēc šosejas šķērsošanas garām panesas divi dalībnieki, kas pēc ātruma spriežot tikko startējuši. Pēc moku pļavām sākas pilsēta. Pretī iznācis Dzintars, sākumā jau likās, ka rādās, bet nē ir tomēr īsts, un izskatās, ka nav skrējis (lasīt nav izvēlējies pareizo distanci :)), tad nu kopā lēnām pieveicam pēdējos metrus. Finišā atļaujos pat raitāku soli.

Secinājumi:

Jāiepērk vieglākas nūjas, jo Solomon koka ražojumi nebija ērti un viegli lūza :).
Beidzot jāiemācās ne tikai uzkāpt kalnā, bet no tā arī sakarīgā ātrumā noskriet lejā.
Nekad neapstājies, jo kaut tu kusties gliemeža ātrumā, katrs solis, katrs centimetrs samazina attālumu līdz finišam, jeb tulkojumā, pat ja guli, tad guli mērķa virzienā.
Tu esi stiprāks nekā tu domā, jo doma, kas nepamet manu galvu, ka no manas disciplīnas izstājās apmēram puse no startējušajiem.
Iespējams vajadzēs atkārtot, sacensību režīmā, jo pietrūka “viss ir slikti brīžu” (lasīt ir liela varbūtīb nākamgad atkal pacīnīties ar Istras akmeņiem)

Laikam varēju veikt distanci ātrāk, jo varēju samērā brīvi kāpt pa trepēm ;). Tik tas, ka rādās gļuki un nāk miegs :).

Ir lietas, ko nevar izmērīt, nevar nopirkt un nevar salīdzināt un tā ir tava pieredze, tas ir tas ko tu esi izdarījis un tās sajūtas pieder tikai tev, un jo grūtāk tās ir nākušas, jo vērtīgākas ir. Darot šādas neikdienišķas lietas Tu iepazīsti sevi un uzzini, no kāda materiāla esi gatavots, ko tu nevari. Kā arī Tu atšķirībā no Valda (Zatlera) zini, kas Tu esi.

Pirmā kalnu ultra

Tas nu ir noticis pēc nepilna mēneša jādodas uz kalniem paskriet kādu gabaliņu. Paldies Dacei Veipai, kas vienkāršā veidā ir nedefinējusi manā vietā, kāpēc es to daru. Daudz ir sanācis par to domāt, bet šo gaisīgo domu tā arī nav izdevies ietērpt vārdos:

…. Šķiet sēžu tur veselu mūžību. Es nespēju celties augšā un turpināt. Vienkārši nespēju. Es jau esmu pievarējusi vairāk augstuma metru nekā jebkad savā dzīvē. Šeit ir mana spēju robeža. Man jāizstājas. Attaisnojumu ir vairāk kā pietiekoši. Jebkurš mani sapratīs un pat atbalstīs. Man nebūs kauns skatīties acīs tiem, kuri palikuši mājās un seko manām gaitām. Ja es jebkad esmu teikusi, ka man ir grūti – muļķības – man nekad dzīvē vēl nav bijis grūti. Tagad man ir grūti. Grūtāk kā jebkad, goda vārds. Tomēr ir viens āķis. Es nespēšu skatīties acīs pati sev. Es nepiedošu sev padošanos… .

Jocīgi, pirms došanās vēl tik jānoskrien Rīga – Valmiera, 1x Stirnu Buks un jāiepazīst pārdaugava Rīgas rogaininga ietvaros.

Ceru arī saņemties un ar kādu rakstu galu pieminēt savu pirmo īsto kalnu ultru.

500km 1 mēnesī?

Šad un tad lai ko vairāk sasniegtu (nu un varbūt sev, ko pierādītu), vajag sevi izaicināt. Tā nu esmu nolēmis, ka mans Jūnija mēneša izaicinājums tiks mērīts noskrietajos kilometros. Tātad Jūnijā ir plāns noskriet 500km. Papildus izaicinājums tas būs, jo jūnijā ir tikai 30 dienas un vēl 2 no tām ir Jāņi. 500/30 = ~17km, noņemot Jāņus sanāk 500/28=~18km. Vēl ir pāris MTB sacensības. Visu iepriekš minēto ņemot vērā katru dienu minimums lai sasniegtu nosprausto mērķi ir jāveic vismaz 20km.

Katru dienu centīšos šo ierakstu papildināt ar to kā tad man veicās ar Jūnija mērķa sasniegšanu 🙂

01.06.2014. Pirmā diena. Veiklā solī veikti pirmie 16 km, vēl atlikuši tikai 484km :). Nav vēl tomēr līdz galam saārstēta potīte, bet ar katru dienu sāp mazāk, kas nozīmē ka gan jau mēneša laikā pāries pa visam :). Laikam arī temps bija uzņemts par ātru, vai arī pie vainas akmeņu velšana, jo mazliet dumpojās liesa pirmajos padsmit kilometros.

02.06.2014. Otrā diena. Nu tad tā. Otrdien paredzēts magnēta PS, kas nozīmē, ka noskriet sanāks labākajā gadījumā zem 10km. Tad nu lai šo netaisnību kompensētu pirmdienā – grūtā dienā nācās pieņemt grūtu lēmumu un skriet mazo Siguldas aplīti, kas izrādījās ne vairāk un ne mazāk kā 34.34km garš. Centos skriet lēnām, bet nu viegli nebija. Laikam pie vainas pirmdienas darba diena :(. Tomēr visā visumā skrējiens bija ar + zīmi. Putniņi dzied. Zāle un koki smaržo. Ārstnieciskās nātres uztur kāju mundrumu. Savukārt vantīs kāpēji trenējās kāpjot Siguldas kājnieku tilta vantīs. Satiku arī lapsu, kas lai cik dīvaini nebūtu, bet skrien ātrāk par mani :). Pārmaiņas pēc satiku arī 2 velo braucējus un vienu skrējēju. Uz šodienu noskrieti 50.51km vēl atlikuši tikai 449.49km.

03.06.2014. Trešā diena. Šodienas dienišķās kilometru devas vākšanai tika izmantota Magnēta piedzīvojumu sacīkste. Pēc vakardienas pa mežu/kāpām un jūru īpaši labi neskrējās, bet tomēr mazais km knipucītis (10km) tika salasīts. Pie viena tika atklāta arī Jūras peldsezona. Statistika 60.88km (atlikuši ~439km).

04.06.2014.  Karsti. Smiltis karstas. Gaiss karsts. Viss karsts. Vienīgais mierinājums, ka šodien “nesmaržoja” gudrons.
p.s. šodien galvā ieperinājās doma, ka noteikti 2015 gada pavasarī jāstartē istra 100miles skrējienā.

Tomēr šis ieraksts jābeidz uz skumjas nots, jo pa vidu pārāk daudz dažādu svētku utt., bet plinti krūmos vēl mest nevar un mēģinājums noteikti tiks atkārtots :).